Vakarā guļot slēpnī, nopriecājos, ka beidzot esmu sagaidījis zosis gaismā un gulēšana purvā nebūs pa tukšo. Diemžēl prieks turpinājās tikai ~5-10 sekundes, jo šajā pat laikā uz vakariņām pie ezeriem ieradās jūras ērglis. To ieraugot gan atlidojušās trīs sējas zosis, gan daudzu sugu pīļu bars pacēlās spārnos un nozuda. Nākamie putni ezerā ieradās tikai stipri pēc saules rieta. Diemžēl neko prātīgu tumsā nofotografēt nevarēja un atlika vien skatīties kā ūdenī nolaižas zosu bars pēc bara. Sākumā likās, ka ezerā bija nolaidušās ap 300 zosīm, bet mājās novērtējot skaitu pēc fotogrāfijām, sanāca, ka bija ap 900.

Pie blakus ezera zosis skaitīja Jānis Ķuze  ar ornitologu grupu – tur vērtējums bija ap 800 putnu. No vienas puses ir forši sagaidīt šāda bara nolaišanos mazā ezerā, bet no otras – izgulēties nebija iespējams, jo zosis nepārtraukti trokšņoja. Turklāt dažas bija iekārtojušās pie paša slēpņa. Izrādās zosu trokšņošana var atgādināt pat suņa riešanu.

Diemžēl rīts neizdevās kā bija gaidīts – naktī temperatūra nokritās zem nulles un no rīta viss ezers bija biezā un necaurredzamā miglā. Grūti pateikt cik bija zemākā temperatūra, bet zābaki, kas stāvēja ārpus slēpņa, no rīta bija apsaluši ar ledu.  Un, protams, viss zosu bars aiztinās kādas 10-15 minūtes pirms saullēkta. Neatlika nekas cits, ka meklēt somā Mamija 7 un doties fotografēt rītu purvā ar vienīgo objektivu, kas brīnumainā kārtā nebija aizsvīdis.

Atliek gaidīt tuvākās brīvdienas un ja labs laiks, atkārtot. Ja nē – tad atliek tik nākamā gada migrācija.

Brīvdienās izlēmu pastaigāt pa Ķemeru tīreli un izpētīt zosu ezerus. Ezerus atradu, lai arī gājiens sanāca pailgs, lai arī pa taisnu līniju turp un atpakaļ purvā bija tikai 2km, bet līkumojot arī 200m var sanākt ilgi ejami. Nepatīkami pārsteidza kopass, jo ik pa laikam mēdza rādīt nepareizus virzienus, tāpēc nācās iet tikai pēc GPS.

Par laimi atpakļceļā atradu pažuvušu grāvi pa kuru iet bija pavisam vienkārši un ātri.